Klīstot interneta dzīlēs, uzdūros interesantai informācijai par Eneatipu neredzamajām zonām (blind spots).
Līdzīgi kā vadot automašīnu, arī psiholoģijā neredzamā jeb aklā zona ir noteikta zona, kurā cilvēkam ir apgrūtināta/ierobežota “redzamība”. Proti, tie ir noteikti mūsu personības aspekti, uzvedības veidi, par kuriem mums ir sava, sagrozīta uztvere un neapzināta reakcija, un, lai kā mēs censtos, mums neizdosies no tiem atbrīvoties.
Tas ir līdzīgi kā, piemēram, melojot daži cilvēki neapzināt sāk skatīties gaisā vai virpināt matus. Mēs varam ar to strādāt un apzināties, taču pirmā patiesā reakcija vienmēr būs tāda.
Šajā rakstā Jums aprakstīšu katra Eneatipa neredzamo zonu un to, kā to redz apkārtēji cilvēki.
Vieninieki cenšoties būt konstruktīvi, savā komunikācijā kļūst kritiski un neiecietīgi. Viņi nepazinās, ka viņu dzelžainā turēšanās pie struktūras un noteikumiem, strupās atbildes rada negatīvu iespaidu apkārtējos. Jo Vieninieki ir pārliecinātāki par sava viedokļa pareizību, jo grūtāk viņi spēj atkāpties no ieņemtās pozīcijas un pieļaut domu, ka kādam citam var būt cits, tikpat argumentēts un pamatots viedoklis. Doma, ka šis viedoklis ir pareizs, pārsvarā vispār netiek pieļauta.
Vēl viena Vieninieku neredzamā zona ir viņu ķermeņa valoda – aizkaitinātība, dusmas un aizvainojums ir emocijas, kas atspoguļojas viņu ķermeņa valodā, neraugoties uz Vieninieku centieniem tās slēpt.
Divnieku neredzamā zona ir viņu neapzinātā motivācija, kas liek Divniekiem palīdzēt citiem, būt dāsniem un atbalstošiem. Teiksim tā, visbiežāk viņi pat neaizdomājas par to, ko viņiem dos palīdzēšana otram (kādu vajadzību, tas apmierinās). Tieši tas ir svarīgākais Divnieku komunikācijā ar apkārtējiem – viņi dod, lai saņemtu pretī.
Divnieki neapzinās, ka viņu rūpju apmērs par konkrēto cilvēku ir tieši atkarīgs no tā, cik ļoti otrs cilvēks ir interesants un vajadzīgs konkrētajam Divniekam. Vienlaikus, jo vairāk cilvēkiem Divnieki cenšas palīdzēt vienlaicīgi, jo grūtāk viņiem ir koncentrēties uz notiekošo gan apkārtējā pasaulē, gan savā dzīvē.
Trijnieki ir sasniedzēji, kas pat uz sevi raugās kā uz projektu. Viņu neredzamā zona ir patiesais “es”, jeb kas paliek pāri, kad viņi beidz spēlēt noteiktu lomu darbā, ģimenē, draugu vidē. Šī iemesla dēļ apkārtējiem Trijnieki var šķist liekulīgi, atsvešināti un pārlieku elastīgi savos lēmumos.
Trijnieki neapzināti izvairās no kritikas un sarunām par negatīvām lietām (piemēram, viņu kļūdām vai nepilnībām). Viņi neredz, kā kļūst nepacietīgi, steidzīgi un noraidoši pret cilvēkiem vai procesiem, kas var, viņuprāt, sabojāt Trijnieku tēlu. Ejot uz savu nosprausto mērķi, Trijnieki neizvērtē upurus un sekas, kas var rasties realizējot projektu konkrētā veidā.
Četrinieku neredzamā zona ir vēlme būt atšķirīgiem un īpašiem, proti, ar savu tieksmi pēc unikalitātes viņi var atgrūst sev apkārtējos cilvēkus, tādējādi paši sev liedzot iespēju apmierināt savu vajadzību pēc nozīmīgām un dziļām attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem.
Četrinieki neapzināti fokusējas uz to, kā viņu dzīvē nav. Tas bieži vien viņu tuviniekiem liek justies nenovērtētiem, kā rezultātā bojājas savstarpējās attiecības.
Četrinieki neapzinās, ka sarunas pārsvarā novirza ap sevi, tādējādi radot iespaidu, ka ir egocentriski. Viņi tiecas iesaistīt emocijas visos savos dzīves aspektos, rezultātā piedzīvojot emocijām bagātas dienas, taču vienlaicīgi zaudējot enerģiju savu patieso vajadzību apmierināšanai.
Piecinieki ir racionālas būtnes, kas savu objektivitāti neapzināti iegūst uz savstarpējo attiecību rēķina. Proti, apkārtējie bieži uzskata, ka Piecinieki ir bez emocijām, jo savā komunikācijā neizrāda mīļumu un pieķeršanos.
Piecinieku neredzamā zona ir emocionālā piesaiste cilvēkiem. Vienlaikus, daloties savās zināšanās ar citiem, Piecinieki neapzināti var kļūt ļoti pamācoši un it kā pārāki par citiem. Tādējādi vēl vairāk samazinot apkārtējo cilvēku vēlmi iedziļināties un saprast tā jau vēso Piecinieku teikto.
Neapzināti viņi attiecības ar citiem saista ar sāpēm, cīņu un klusuma trūkumu, kas rodas izveidojot tuvas attiecības un emocionāli atveroties. Rezultātā, Pieciniekos notiek instinktīva izvēle par labu saviem resursiem.
Sešinieku neredzamā zona ir viņu koncentrācija uz sliktākā scenārija notikumiem un pārspīlēta piesardzība, tādējādi radot apkārtējiem priekštatu, ka viņi ir pesimistiski.
Pārsvarā viņi neapzinās sava iekšējās trauksmes cēloni, līdz ar to ir šķietami nepārliecināti par sevi. Rezultātā citi izvairās viņiem uzticēt pienākumus.
Sešinieki neredz, ka baidoties no sliktākā, viņi paši to izraisa savās attiecībās ar apkārtējiem. Jebkuras attiecības jau zemapziņas līmenī tiek veidotas ar domu – “kas notiks, ja …?”. Vienlaikus projicējot visus iespējamos notikumu attīstības variantus, Sešinieki var veiksmīgi slēpties no patiesajām šā brīža emocijām un problēmām.
Septītnieki vienmēr steidzas apgūt jaunas iemaņas un gūt interesantu pieredzi, diemžēl viņi neapzinās savu iegūto prasmju patieso līmeni un bieži vien pārvērtē savas spējas konkrētās jomās. Šī iemesla dēļ apkārtējie (it īpaši noteiktu jomu profesionāļi) var sākt apšaubīt Septītnieku zināšanas un patiesumu.
Vēl viena Septītnieku neredzamā zona ir viņu ķermeņa valoda. Viņi nesaprot, ka ar savu nepieciešamību būt nepārtrauktā kustībā (tai skaitā ātri runāt), Septītnieki apgrūtina apkārtējo cilvēku spēju viņus uztvert, kā arī izprast viņu teiktā patieso domu.
Vienlaikus uzskatot, ka viņi ir pieredzējuši un zinoši gandrīz katrā lietā, ko kaut reizi dzīvē ir izmēģinājuši, viņi sliecas domāt, ka zina, ko teiks viņu sarunu biedri, līdz ar to gandrīz pat neklausās viņos. Nepazināti no viņu dzīves tiek izslēgts viss, kas varētu radīt negatīvas emocijas un pieredzi, slēpjot to aiz miljoniem alternatīvu iespēju, ko piedāvā dzīve.
Astotnieku neredzamā zona ir iespaids, ko viņi rada apkārtējos cilvēkos. Savas iekšējās pārliecības un tiešā komunikācijas stila dēļ, savstarpējās attiecībās cilvēki Astotniekus var uzskatīt par biedējošiem, valdonīgiem un nežēlīgiem.
Vienlaikus viņi nesaprot, ka reaģē un savus lēmumus pieņem ātrāk nekā apkārtējie cilvēki, līdz ar to liedzot citiem nepieciešamo laiku pielāgoties situācijai. Rezultātā tie jūtas nedroši un, iespējams, nekompetenti Astotnieku klātbūtnē.
Astotnieki mīl kontrolēt notiekošo, līdz ar to pat neapzinās, cik ļoti viņi patiesībā izrāda savas emocijas saskaroties ar nezināmo. Kontrole ir arī iemesls, kāpēc cilvēkus, kas nespēj tādu realizēt, Astotnieki nepazināti noraksta “vājajos” un viņu viedokli pēc tam sāk uzskatīt par maznozīmīgu.
Uzzinot, ka viņiem ir ticis melots vai viņus nepamatoti vaino kādā pāridarījumā, Astotnieki neapzināti ieiet kaujas režīmā, no kā neiznāk līdz pretinieka pilnīgai sakāvei.
Devītnieki mīl komfortu un iekšējā miera stāvokli, šī nepieciešamība liek viņiem izvairīties būt dominējošiem, pamanāmiem un tiešiem komunikācijā ar apkārtējiem cilvēkiem. Lai gan Devītnieki pārsvarā tieksies pielāgoties saviem biedriem, viņi nespēj paciest, ja viņus ignorē. Proti, nonākot situācijā, kad pēc Devītnieku domām, viņi tiek ilgstoši ignorēti, Devītnieki pat neapzinās savas pasīvās agresijas līmeni, ko ienes attiecībās ar otru cilvēku.
Cenšoties uzturēt mieru sev apkārt, viņi mēģina iejusties visu biedru “ādā” un izklāstīt visu iesaistīto cilvēku skata punktus, šī iemesla dēļ viena no Devītnieku neredzamajām zonām ir iespaids, ko viņi rada. Proti, ar saviem garajiem stāstījumiem un pauzēm, ko Devītnieki ietur, viņi zaudē savu sarunu biedru interesi un ietekmi pār notiekošo. Savukārt, visu viedokļu aizstāvību, apkārtējie uztver kā šaustīšanos starp variantiem un nepārliecinātību. Rezultātā, Devītnieki zaudē savu uzticamību citu acīs.
Neredzamās zonas princips mūsu Eneatipos ir tieši tāds pats kā vadot auto -mēs nezinām, kas notiek mūsu aklajā zonā. Taču, cerams, visi savā laikā esam iemācīti par tādas eksistenci un ikdienā braucot ievērojam pastiprinātu piesardzību. Proti, mēs zinām, ka kaut ko nezinām.
Savukārt, cilvēka psiholoģija ir veidota tā, ka mēs uzskatām, ka sevi ļoti labi pazīstam. Līdz ar to mēs pat nenojaušam, ka ir kas tāds, ko par sevi nezinām.
Tieši šīs apzinātības trūkums par mūsu nezināšanu ir pats bīstamākais. Tikai strādājot ar sevi un pilnveidojot zināšanas, mēs pamazām varam palielināt savu apzinātības līmeni un samazināt to lietu apjomu, kas mūs ietekmē mums nemanot.
