Es kā vecāks

Jebkuru dzīves aspektu var raudzīt caur Eneagrammas prizmu. Enneagrama pēta cilvēka personību raugoties caur viņa mijiedarbību ar citiem cilvēkiem. Tieši tāpēc ir iespējams runāt par to, kā mūsu Eneagrammas tips ietekmē mūs kā “vecāka” tēlu. Zinot savu tipu, izprotot savas vājās un stiprās puses, jau laicīgi var apzināties, kas mūs spēj motivēt vai provocēt. Proti, šīs zināšanas ļauj vadīt mūs kā “vecāku” mūsu mijiedarbībā ar saviem bērniem.  

Vieniniekam ir sava ideālas pasaules uztvere/ redzējums. Viņš “redz”, kā lietām ir jābūt un tiecas pēc tā. Vieninieks pēc savas būtības vēlas, lai viss tiktu izdarīt pareizi un ar mērķi. Šī iemesla dēļ Vieninieks kā vecāks pārsvarā vienmēr ir perfekcionists un ar augstām cerībām attiecībā uz savu bērnu un viņa nākotni. Vieninieka mājās ir izstrādāta noteikumu virkne, kas jāievēro, piemēram, rotaļlietas var atrasties tikai spēļu istabā vai ēst drīkst tikai pie virtuves galda.  

Tieši tāpēc Vieninieks – vecāks jau no mazām dienām savos bērnos attīsta augstu atbildības sajūtu, domājot, ka tas dos spēcīgu pamatu viņa nākotnei. Tomēr, kamēr Vieniniekam viss ir skaidrs par robežām un disciplīnu, bērna spontalitāte, radītā nekārtība un vēlēšanās pārkāpt nostādītās robežas (izzināt pasauli) radīs stresu, un Vieninieks var sākt izrādīt nosodījumu attiecībā pret bērnu vai citiem ģimenes locekļiem, kas vienkārši pasauli redz citādāk. Vieniniekam-vecākam nepieciešams jau no agras bērna bērnības iemācīties sadzīvot ar domu, ka katram cilvēkam ir savs pasaules redzējums un, kas vienam ir pareizi, otram var šķist pavisam aplami.  

Divniekam ir apbrīnojama spēja radīt emocionālo saikni ar citiem cilvēkiem. Divnieks kā vecāks ir gādīgs, sniedz visu, kas viņa spēkos un rūpējas par bērna vispārējo labklājību, pašsajūtu un sasniegumiem. Viņam patīk apbērt savu bērnu ar uzmanības apliecinājumiem, ieklausīties bērnā un patiesi sadzirdēt bērna teikto. Tāpēc Divnieka bērns vienmēr jūtas novērtēts un uzklausīts.  

Diemžēl šīs dziļās saiknes dēļ, Divnieks-vecāks nesaprot, kurā brīdī nepieciešams atkāpties un ļaut bērnam uzsist pašam savu punus. Proti, Divnieka bērns ļoti vēlu iemācās patstāvību un bieži vien Divnieks skriet palīgā un labot bērna kļūdas pat tad, kad bērns jau ir pieaudzis. Vienlaikus šī nepieciešamība maksimāli parūpēties par savu bērnu, Divnieku noved pie izdegšanas un savu vajadzību atstāšanas novārtā. Savukārt, šādā stāvoklī Divnieks nav spējīgs palīdzēt ne sev, ne citiem. Divniekam-vecākam jāiemācās rast balanss starp savu vēlmi rūpēties par savu bērnu un savām vajadzībām, kā arī ka nav iespējams un nevajag pasargāt bērnu no katra kritiena ar mīkstu spilventiņu.  

Trijnieks ir cilvēks, kurš vislabāk jūtas sasniedzot savus mērķus. Viņš tiecas izcelties, izpildīt iecerēto un būt pamānīts sevis izvēlētajā sfērā. Trijnieks-vecāks ir kā treneris savam bērnam, proti, viņš spiedīs savu bērnu sasniegt maksimumu. Tieši tāpēc Trijnieks bērni jau no agras bērnības būs labi organizēti, atbildīgi un iesaistīti pēc iespējas vairāk dažādās aktivitātēs un pulciņos. 

Trijnieka orientācija uz panākumiem bieži vien rezultējas savu mērķu un redzējuma uzspiešanā savam bērnam. Proti, Trijnieks realizējas caur savu bērnu, savukārt, bērna neveiksmes uztver par savām. Un šajā brīdī nav svarīgi, ka bērnam, iespējams, vienkārši neinteresē konkrētā nodarbe. Protams, ir bērni, kam patīk Trijnieka-vecāka radītais spiediens un sasniegumi, taču ir bērni, kam šāds režīms rada nogurumu un sajūtu, ka viņu sasniegtais nekad nebūs gana labs. Šī iemesla dēl, Trijniekam-vecākam nepieciešams iemācīties atkāpties un saprast, kur beidzas viņš un sākas viņa bērns.  

Četrinieks ir individuālists, viņš pamana un novērtē atšķirīgas lietas, atsakās no visa, ko uzskata par pelēku un kas varētu viņu padarīt par vienu no “bara”. Vienlaikus Četrinieks arvien vairāk iemīlas pats savā individuālista tēlā. Tieši tāpēc Četrinieks-vecāks mudina savu bērnu iepazīt lietas, kas viņā raisa pozitīvas emocijas. Viņi kopā var nodoties kādam hobijam un patiesi izbaudīt kopīgi pavadīto laiku. Četrinieka-vecāka dzīve ir emociju virpulis, kurā viņš apzināti ievelk savu bērnu, jo, viņaprāt, tikai tā nozīmē “būt dzīvam”. 

Četrinieka bērns parasti brīvi pauž savas emocijas un nodarbojas ar sev vēlamajām lietām. Pieaugot viņš māk novērtēt atšķirīgo, kā arī brīvi runāt par savu emocionālo stāvokli. Diemžēl ne visi bērni ir gatavi uzņemt sava Četrinieka-vecāka mutuļojošo emocionālo dzīves veidu. Reizēm pat tik vienkārša iemesla dēļ kā dažāds pasaules redzējums. Vienlaikus Četrinieks-vecāks bieži piemirst, ka bērnam ir nepieciešamība socializācija ar saviem vienaudžiem un sabiedrību kopumā, pirms ievelk viņu savā vientuļā individuālista dzīves modelī. Šī iemesla dēļ Četriniekam-vecākam ir ne tikai pašam jāizprot, bet arī jāiemāca savam bērnam, ka ir iespējams būt autentiskam un tajā pašā laikā veiksmīgi veidot komunikāciju ar dažādām sabiedrības grupām. 

Pieciniekam ir raksturīgi pētīt un analizēt notiekošo, uzdot jautājumus un nokļūt līdz izaicinājuma būtībai. Tieši tāpēc Piecinieks-vecāks mudinās savu bērnu uzdot jautājumus, nevis akli ticēt teiktajam, domāt patstāvīgi jau agrā bērnībā un rādīs, ka jebkurai situācijai ir vairāki skata punkti. Viņš pacietīgi vēros kā bērns ziņkārīgi izzinās pasauli un apspriedīs ar viņu radušās idejas. 

Tā kā Piecinieks pats pēc savas dabas ir prāta cilvēks, Piecinieku-vecāku arī vairāk saistīs tas bērna attīstības posms, kad radīsies iespēja ar viņu komunicēt, kopīgi izzināt pasauli vai pievērsties kopīgiem projektiem. Paralēli tam jāpiemin Piecinieka introvertums un ārēja jūtu neizrādīšana, kas bērnam ir nepieciešama no sava vecāka puses. Piecinieka-vecāka uzdevums ir spēt parādīt savam bērnam, ka, ja viņam to vajag, nav jābaidās veidot kontakts ar citiem cilvēkiem, izrādīt savas jūtas, pat ja mājās viņš to nav redzējis. Vienlaikus Pieciniekam-vecākam jāiemācās pieņemt, ka ne visi var un grib būt noslēgti no apkārtējās pasaules un ka, mājās parādoties bērnam, tiks pārbaudītas Piecinieka-vecāka personīgas robežas un samazināsies laiks sev, it īpaši agrā bērna bērnībā.  

Sešinieks ir lojālists, kas novērtē patstāvību un stabilitāti. Tieši tāpēc Sešinieks-vecāks tieksies aizsargāt un nodrošināt savam bērnam ārējā pasaulē trūkstošo stabilitāti. Kā vecāks viņš ir atbalstošs un līdzjūtīgs, bērns vienmēr jutīsies droši un zinās, ka viņam ir kāds, uz ko var paļauties jebkurā dzīves situācijā. Sešinieks izdarīs visu, kas viņa spēkos, lai nodrošinātu savam bērnam drošību. Proti, drošību savā izpratnē –  ja Sešiniekam svarīga ir finansiālā drošība, tad viņš var iekārtoties vairākos darbos un strādāt garas stundas, lai nopirktu bērnam visu, kas nepieciešams, atstājot novārtā, piemēram, emocionālo saikni.  

Sešinieka-vecāka vēlme panākt, lai bērns vienmēr ir drošībā, var kļūt absurda, trakākajos gadījumos aiziet līdz tādam absurdam, ka Sešinieks-vecāks neuzticas savam partnerim, lai atstātu pieskatīt kopīgo bērnu un aizskrietu līdz veikalam. Nemaz nerunājot pa bērna atstāšanu kāda sveša cilvēka uzraudzībā. Brīdī, kad bērns sāk spītēties un pārbaudīt sava Sešinieka-vecāka robežas, Sešiniekam ir jāiemācās pārvarēt savas personīgās bailes un ļaut attīstīt bērnam savas robežas. Proti, Sešiniekam-vecākam ir jāizprot robeža, kur beidzas viņa bailes par kaut ko un sākas bērna personīgā pieredze un dzīves uztvere. Tikai tādā veidā Sešinieks-vecāks varēs veicināt savā bērnā neatkarību, savas drošības sajūtas attīstību un uzticību apkārtējiem cilvēkiem.  

Septītnieks mīl jautrību un ir spontāns. Viņam patīk prieks un radīt jaukas, ilgi paliekošas atmiņas. Septītnieks-vecāks ienes jautrību telpā, kur atrodas viņa bērns, viņš rada saviem bērniem aizraujošus piedzīvojumus, kuros labprātīgi dodas kopā ar savu bērnu. Viņš vienmēr ir blakus, kad ir jautras un pozitīvas emocijas un ļaujas savam iekšējam bērnam.  

Septītnieka bērns parasti ir bezbailīgs un jautrs, taču var gadīties, ka Septītnieka-vecāka dzīves veids ir pārāk haotisks priekš klusākiem un mierīgākiem bērniem. Līdz ar to Septītniekam-vecākam ir jāspēj saprast vai viņa dzīves stils nav par strauju un riskantu priekš bērna un nepieciešamības gadījumā jāpielāgojas savam bērnam. Tieši tāpat Septītnieku-vecāku vairāk interesē “gaisa pilis” un iespējamie nākotnes piedzīvojumi, nevis ikdienas rutīna – gatavošana, mājas solis -, taču bieži vien tieši šī rutīna var izrādīties nepieciešama viņa bērnam. Savukārt, Septītnieka-vecāka klātbūtne šajā rutīnā ļaut bērnam sajusties drošībā. Vienlaikus Septītniekam-vecākam ir jāsaprot, ka ne vienmēr viņš attiecībās ar bērnu var būt “labais policists” un “pozitīvais varonis”, bet ka reizēm tieši viņam ir jābūt tam, kas nosaka robežas un ievieš kārtību attiecībās ar bērnu. 

Astotnieks pēc savas būtības ir aizstāvis, kas pārliecinoši un pieņemot ātrus lēmumus drīzāk dosies konfrontācijā, nekā atkāpsies no savas pozīcijas. Tieši šī iemesla dēļ Astotnieks-vecāks ir stingrs un māca savam bērnam personīgo atbildību un vieš apziņu, ka nepieciešamības gadījumā vienmēr viņu aizstāvēs. Astotnieks-vecāks jau no agras bērnības mudina savu bērnu stāties tieši pretī izaicinājumiem un būt neatlaidīgam ceļā uz saviem mērķiem. 

Astotnieks ir disciplinēts un ārēji spēcīgs, taču iekšēji slēpj savu emocionalitāti. Šīs slēptās jūtas var traucēt Astotnieka bērnam iegūt veselīgu uztveri par emocionālo pasauli kā tādu kopumā. Proti, viņš iemācās, ka izrādīt jūtas ir vājība un tas ir slikti. Astotniekam-vecākam ir jāiemācās sevi parādīt bērnam kā emocijām bagātu cilvēku un jāļauj sev būt emocionālam, lai bērns spētu saprast, ka emocijas un to izrādīšana ir normāla dzīves sastāvdaļa. Reizēm Astotnieka-vecāka bērns var justies neredzams sava vecāka spēcīgās personības ēnā, it īpaši, ja viņš ir emocionālāks nekā vecāks. Lai no tā izvairītos Astotniekam-vecākam ir jāsaprot, kā motivēt sava bērna individualitāti bez nosodījuma un salīdzinājuma ar savu raksturu.  

Devītnieks mīl harmoniju, mieru, tiecas ļauties plūsmas un pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Tāpēc Devītnieks-vecāks ir saprotošs un spēj izprast sava bērna pasauli. Devītnieks cenšas izgaismot problēmas kreatīvi un ar humoru, tādējādi ļaujot bērnam saprast, ka nekas traks nav noticis. Šī iemelsa dēļ Devītnieka-vecāka bērni vienmēr jūtas saprasti un atbalstīti.  

Tā kā Devītnieks cenšas izvairīties no konfliktiem un viņam sagādā grūtības pateikt “nē”, Devītniekam-vecākam var rasties problēmas sekot līdzi paša nospraustajām robežām un noteikumiem attiecībā uz bērnu. Ko laikam ejot un bērnam pieaugot, Devītnieka bērns sāks izmantot pret pašu Devītnieku-vecāku. Vienlaikus cenšoties būt par miera nesēju un vidutāju starp visiem cilvēkiem, it īpaši bērnu un apkārtējiem, Devītnieks-vecāks zaudē savu iekšējo stabilitāti un kļūst emocionāli ļoti uzbudināts. Devītniekam-vecākam jau no bērna mazām dienām ir jāmācās nospraust stingrus noteikumus un būt nelokāmam savos lēmumus, kā arī jāapzinās, ka būt par vecāku nebūt nenozīmē būt vienmēr labās attiecībās un harmonijā ar savu bērnu.  

Kad mūsu dzīvē ienāk bērni, mēs mācāmies, “sitam punus”, pielāgojamies un attīstāmies. Laižot pasaulē bērnu, visi vesela saprāta cilvēki domā par to, kā nodrošināt mazajam labāko iespējamo, un mūsu prātos nav domas apzināti nodarīt viņam pāri. Taču mēs brīnumainā kārtā nekļūstam par “ideāliem, baltiem un pūkainiem eņģeļiem”, mūsu “tarakāni” paliek kopā ar mums un bērnu. Eneagramma ļauj iemācīties šos “tarakānus” pamanīt un laicīgi apvaldīt, lai nenodarītu pāri neaizsargātām būtnēm. Taču tik pat svarīgi, tā ļauj saprast, kur beidzas mūsu personība un sākas bērna. Atcerieties, ka bērns jau no pirmā elpas vilciena ir personība, kas ir jāciena. Savukārt, Eneagramma ir tieši par veiksmīgu personību savstarpēju mijiedarbību 😉