Kā Jūs domājat – cik ļoti mūsu ikdienu ietekmē mūsu bērnība? Prieka un bēdu pilnie pārdzīvojumi, vide, kurā augām un attiecības ar apkārtējiem?
Katrs no mums bērnībā ir piedzīvojis savus izaicinājumus un traumas. Patiesībā pastāv uzskats, ka pat šķietami ideālā bērnībā, bērns atradīs kādu psiholoģisku traumu, ar ko cīnīties vēlākajos gados. Iespējams, tas ir uzskats, kas palīdz mums, pieaugušajiem, sadzīvot ar savām bērnības traumām un tik pat ļoti iespējams, ka tā tas tiešām ir.
Lai kā tur arī būtu, Eneagramma tic, ka mūsu bērnības individuālie pārdzīvojumi tieši ietekmē mūsu kā pieaugušo personību. Proti, jau bērnībā izdarītas (apzinātas vai nē) izvēles soli pa solim ir novedušas mūs pie tā cilvēka, kas mēs esam šodien. Šajā rakstā tiks aprakstītas katra Enegrammas tipa bērnības brūces, ar kurām tie visticamāk ir saskārušies.
Divnieks bērnībā izjūt neviennozīmīgas jūtas pret vecākiem. Viņš ir izjutis rūpju, padomu vai struktūras trūkumu, kā rezultātā mazais Divnieks veido savu identitāti tā, lai maksimāli papildinātu savu vecāku personību. Viņā pamazām attīstās uzskats, ka vienīgais veids, kā nopelnīt mīlestību, ir būt nesavtīgam, labam un apspiežot savas vajadzības, kā arī sniegt citiem vairāk nekā ir viņam pašam. Divnieciņš svēti sāk ticēt, ka viņš pats sevi var mīlēt un pārējie viņu mīlēs proporcionāli viņa rūpēm par apkārtējiem.
Mazais Divnieciņš sāk uzņemties rūpes par mājsaimniecību, izpildīt citu pienākumus un visos iespējamajos veidos atvieglot savu vecāku ikdienu. Kļūstot, viņaprāt, par neaizstājamu ģimenes locekli, Divnieks tic, ka beidzot saņems to mīlestību un rūpes, ko citi uzskata par pašsaprotamām.
Trijnieks savā bērnībā izjūt ļoti ciešu saikni ar vecākiem. Viņš iemācās sajust viņu vēlmes un vajadzības pirms tās tiek izteiktas skaļi un tiecas tās uzreiz īstenot. Mazais Trijnieciņš ir pārliecināts, ka viņu mīlēs un novērtēs tikai par to, cik veiksmīgi izdosies īstenot vecāku redzējumu, nevis par to, ka viņš vienkārši ir. Saņemot atzinumu, Trijnieciņš iegūst laimes sajūtu, ko saglabā, lai varētu pārējos savus sasniegumus vērtēt pēc tās. Proti, sākas nepārtraukta tieksme apmierināt vecāku gaidas un nepiepildītos mērķus, tādējādi ļaujot sev atkal izjust laimes sajūtu.
Mazais Trijnieciņš darīs visu, lai būtu pirmais, atzinībām un nopelniem bagātākais un aizmirsīs par savām patiesajām vēlmēm. Pareizāk sakot, viņš sāks ticēt, ka apkārtējo vēlmes ir viņa vēlmes un tas, ko viņš patiesībā klusībā vēlas, ir maza bērna iedomas. Savukārt, sekojot šīm iedomām, viņš zaudēs savu vērtību un mīlestību, kā arī palielina varbūtību, ka tiks noliegts un pamests.
Četrinieks bērnībā jūtas nošķirts no abiem vecākiem. Tas var būt gan tik nopietnu iemeslu dēļ kā vardarbība ģimenē, gan arī tāpēc, ka uzskata – neviens viņu īsti nesaprot un nespēj pieņemt viņa patieso es. Bieži mazais Četrinieks domā, ka vecāku sniegtie padomi ir tik vispārīgi un paredzēti bērnam, kas ir krasi citādāks nekā viņš. Šai nošķirtības sajūtai pieaugot, Četrinieks tiecas pamanīt un novērtēt lietas, kas viņu padara īpašu un atšķirīgu pārējiem. Tas kļūst par aizsargmehānismu, kā cīnīties ar mīlestības trūkumu un vientulību. Diemžēl tieši caur šo unikalitātes prizmu, mazais Četrinieks sevi vēl vairāk noslēdz no apkārtējiem.
Mazais Četrinieciņš sāk sapņot par to, ka kādā skaitā dienā satiks cilvēku, kurš beidzot sapratīs un redzēs viņa patieso es. Ka viņam tiks dāvāta mīlestība tieši par to, ka viņš ir tik atšķirīgs no apkārtējiem. Laikam ejot Četrinieks arvien vairāk sāk vilties notiekošajā un slēpties savā sapņu pasaulē, peldoties melanholijā un ilgās pēc ideālā drauga.
Piecinieks bērnībā jūtas atsvešināts no abiem vecākiem. Viņš īsti nezina, kur ir viņa vieta un kur viņš iederas. Piecinieciņš sevi izjūt kā “neglīto pīlēnu”, kas visu vēro no malas, nevis ir lolots un pieņemts kā daļa no ģimenes. Lai gan šādai situācijai var būt ārēji redzami iemesli, piemēram, vecāku agresija vai nevienlīdzīga attieksme pret saviem bērniem, var gadīties, ka mazais Piecinieciņš vienkārši jūtas nesaprasts. Reizēm var būt, ka šai iekšējai sajūtai nav pamatota iemesla, vienkārši Piecinieks ir veicis savus novērojumus un izdarījis tādu secinājumu. Proti, viņā attīstās doma, ka viss, ko viņš dara, nav vajadzīgs vai pietiekami labs priekš viņa ģimenes.
Lai izvairītos no šīs nošķirtības un atsvešinātības sajūtas, mazais Piecinieciņš sāk apzināti sevi atdalīt no apkārtējiem cilvēkiem. Viņš noslēdzas no apkārtējās pasaules savā drošajā patvērumā un sāk pilnveidot savas prasmes tiktāl, lai kādu dienu atgrieztos ģimenē un atrastu savu vietu tajā. Piecinieks tic, ka ja viņa piedāvājums ģimenei būs unikāls, viņam noteikti būs vieta tajā. Laikam ejot pastiprinās Piecinieciņa pārliecība, ka tikai ar kompetentumu kādā jautājumā, viņš iederēsies sabiedrībā, savukārt, ar katru gadu starp Piecinieciņa emocijām un ārējo pasauli tiek apzināti būvēta arvien biezāka siena.
Sešinieks bērnībā jūt ciešu saikni ar vecākiem. Viņš raugās uz tiem kā paraugiem, paļaujas un pilnībā uzticas viņiem. Tā Sešinieciņš ir drošībā un diemžēl neiemācās paļauties uz sevi un uzticēties savam viedoklim. Rezultātā Sešinieciņa personības attīstība ir ļoti atkarīga no tā, kā tiks izmantota viņa ciešā saikne ar vecākiem. Ļaunprātīgi izmantojot vai pieviļot mazā Sešinieka uzticību, viņā attīstās iekšējas dusmas un neuzticība vecākiem, kas vēlāk pāraugs neuzticībā pret autoritātēm. Zudusī drošības sajūta un bailes atkal piedzīvot vilšanos, pavadīs mazo Sešinieku ikdienas gaitās, liekot viņam šaubīties gan par saviem lēmumiem, gan apkārtējiem cilvēkiem.
Mazais Sešinieks tieksies pēc autoritātēm, kas spēs viņam radīt drošības sajūtu. Ļaus sajusties pietiekami stabili, lai viņš varētu kļūt neatkarīgs. Viņš meklēs “savus” cilvēkus un “drošākos” ceļos, vienmēr prātā paturot ļaunāko scenāriju un vilšanās pieredzi. Jau agrā bērnībā, mazais Sešinieks iegūs pārliecību, ka labāk ir sagatavoties pašam ļaunākajam, nekā nezināt, kas notiks un būt nesagatavotam.
Septītnieks savā bērnībā jūtas nošķirts no vecāka, kas par viņu rūpējas un lolo. Nelabvēlīgās ģimenēs, visticamāk, tas veidojās vardarbības rezultātā, savukārt, citās – biežo pārpratumu un komunikācijas trūkuma dēļ. Neuzklausīts vai savu vecāku nesaprasts, mazais Septītnieciņš pieņem lēmumu, ka viņš nevar būt drošs, ka no saviem vecākiem vienmēr saņems visas sev nepieciešamās rūpes un gādību. Lai paslēptu šis bailes viņš iemācās fokusēties un lietām vai notikumiem, kas sniedz tūlītēju gandarījumu.
Ikreiz kad mazais Septītnieciņš bērnībā nesajūt izpratni un drošību no savu vecāku puses, viņš aizvien vairāk pārliecinās, ka par sevi parūpēties var tikai viņš pats. Lai slēptos no savām bailēm, Septītnieks tiecas meklēt emocijas, kas nodarbinās viņa prātu un novērsīs uzmanību. Tādējādi mazais Septītnieciņš jau bērnība iemācās “lēkāt no vienas lietas uz otru” nekur neapstājoties uz tik ilgu laiku, lai piedzīvotu vilšanos. Dzīšanās pakaļ jaunajam un tā iegūšana viņiem sāk simbolizēt tās rūpes par sevi, ko bērnībā viņi nav sajutuši.
Astotnieks bērnībā izjūt dalītas jūtas pret saviem vecākiem, it īpaši to vecāku, kas kopj un audzina viņu. Diez gan agri viņš saprot, ka ieņems savu vietu ģimenes sistēmā papildinot vecākus un uzņemoties aizstāvja, “stiprā” vecāka lomu. Astotnieciņš pieņem lēmumu ātri izaugt, jo vājuma un maiguma izrādīšana novestu pie sāpēm, nodevības un atstumšanas. Rezultātā Astotnieciņš rāda tikai savu ārējo spēku un neievainojamību un pakāpeniski kļūst par to cilvēku, pie kā citi griežas pēc padoma un atbalsta. Vienlaikus Astotnieciņā pastiprinās izjūta, ka zaudējot šo lomu, viņš tiks izstumts no ģimenes vispār.
Astotnieks ar katru dienu dzīvo ar domu par spēku un izdzīvošanu, proti, viņam ir jābūt izlēmīgam, stipram, lai tiktu galā ar jebkuru izaicinājumu. Viņš kļūst izturīgs un agresīvs, kā arī slēpj emocijas, kas varētu viņu paradīt kā “vāju”. Bieži vien bērnībā mazais Astotnieciņš ir neatlaidīgs un meklē piedzīvojumus, un tādēļ vecāki viņu mēdz sodīt (it kā par nedarbiem vai nepaklausību). Pats Astotnieciņš tos uzskata par neattaisnotiem sodiem un sevī attīsta vienaldzīgumu un noliegumu pret autoritāti. Jo vardarbīgāka ir bijusi Astotnieciņa bērnība, jo vairāk viņš ikdienā sadzīvo ar bailēm no nodevības un atraidījuma, kā arī slēpj savas jūtas aiz agresijas. Savukārt, jo lolotāks ir bijis mazais Astotnieciņš, jo spēcīgāk arī izpaužas viņa aizstāvja loma.
Devītnieks būdams maziņš izjūt spēcīgu saikni ar abiem vecākiem. Šī saikne var būt gan viņa laime, gan posts. Harmoniskā un atbalstošā ģimenes vidē, Devītnieks, izjūtot atbalstu un gādību, to pašu vērsīs pret apkārtējiem. Savukārt, agresīvā ģimenes vidē, mazais Devītnieciņš jau agrā bērnībā iemācās atslēgties no notiekošā, it kā tas nenotiktu ar viņu, un slēpties savā iedomātajā realitātē. Ja Devītnieciņš nav spējīgs padarīt savus vecākus laimīgus, vai vismaz iegūt sevī viltus pārliecību par viņu laimi, viņš arvien vairāk notrulina savas bailes, kā arī attālinās no savām patiesajām izjūtām.
Savas un vecāku ciešās saiknes dēļ, Devītnieciņam ir grūti nošķirt, kas ir viņš pats un kur sākas viņa vecāki. Rezultātā, mazais Devītnieciņš nav spējīgs attīstīt savu unikālo personību un bieži vien, citu viedokļu un emociju dēļ ir it kā izstumts no sevis, proti, nepārtraukti realizē kāda cita vēlmes. Ar katru dienu vairāk, Devītnieciņš iemācās noliegt savas vēlmes, jūtas un darboties, tā teikt, fonā. Viņos iezogas pārliecība, ka viņu līdzdalība notiekošajā un apkārtējā pasaulē ir nenozīmīga.
Vieninieks bērnībā jūtas atdalīts no vecākiem savā dzīvē. Iespējams tāpēc, ka cilvēks, ko Vieninieks uzskata par savu sargātāju, ir agresīvs, pārlieku strikts vai gluži pretēji – pārāk izklaidīgs, vājš un maigs. Tā kā saikne ar savu sargātāju viņam ir zudusi, Vieninieks izstrādā pats savus principus, vērtības un noteikumus. Šis jaunizstrādātais kopums kļūst par viņa personības kodolu, kam vienmēr jāseko. Vienlaikus viņā parādās sajūta, ka lai saņemtu atzinību, vienmēr jācenšas būt labākam. Savas emocijas, it īpaši dusmas, mazais Vieninieks tur sevī, uz āru rādot tikai, viņaprāt, ideālu uzvedību. Kamēr viņa domās un emocijās, patiesībā tiek piedzīvots liels pārdzīvojumu virpulis.
Mazais Vieninieks ir savs pats lielākais kritiķis un soģis, jo domā, ka tādējādi neviens cits viņu nesodīs un neuzskatīs par neveiksminieku. Viņš joprojām cenšas pārspēt sava vecāka gaidas, lai gan tas Vieninieciņu ir agrāk jau pievīlis. Vieninieciņa apspiestās emocijas, it īpaši, dusmas, mēdz izlauzties uz āru kā šķietama kritika un nosodījums pret apkārtējiem un viņu neatbilstību Vieninieciņa iekšējā kritiķa prasībām. Realitātē, mazais Vieninieciņš sevi kritizē vēl spēcīgāk un dzīvo ar domu, ka nekad nebūs gana ideāls.
Mēs ikdienu ejam roku rokā ar savu bērnību, no tās nevar un nevajag noslēpties. Tajā ir vērts ieskatīties, lai sāktu saprast, kāpēc es esmu tāds, kāds esmu. Taču vēl svarīgāk ir saprast, ka mūsu bērnība nenosaka mūsu nākotni. To nosaka lēmumi, ko es/ Jūs pieņemam šodien. Un tikai mūsu rokās ir vara noteikt, cik liela ietekme pār mūsu nākotni, būs bērnības traumām un pārdzīvojumiem.
